Zemes enerģijas 

Zeme ir vairāk kā fizisks pamats zem kājām - tā ir dzīva smalkās enerģijas matrica. To, ko senās kultūras intuitīvi apzinājās, mūsdienu zinātne tikai sāk atklāt: zeme zem mūsu kājām var vai nu saskaņot, vai izjaukt mūsu enerģētisko ritmu.

Ģeopātiskais stress un Zemes enerģijas (āderes)

Ģeopātiskais stress ir smalko lauku traucējumi, ko rada pazemes ūdens straumes, tektoniskās lūzuma līnijas un Zemes režģu tīklu struktūras. Lai arī šīs struktūras bieži vien nav fiziski jūtamas, tās var ietekmēt miega kvalitāti, šūnu reģenerāciju un emocionālo līdzsvaru. Senās civilizācijas, tai skaitā Senā Ēģipte, Grieķija un Indija, apzināti izvietoja tempļus un mājokļus tā, lai tie rezonētu ar dzīvību atbalstošām enerģijām, izvairoties no enerģētiski disharmoniskām vietām.

Globālie enerģētiskie tīkli (āderes): Hartmana, Karija un Benkera režģi
20. gadsimtā pētnieki Dr. Ernsts Hartmans un Dr. Manfreds Karijs identificēja atkārtojošus režģu rakstus uz Zemes virsmas. Hartmana režģis veido lineāru tīklu, kas paceļas no Zemes virsmas  kā smalkas sienas ik pēc ~2 m ziemeļu-dienvidu orientācijā un ~2,5 m austrumu–rietumu virzienā, savukārt Karija režģis atrodas pa diagonāli Harmana režģim un tā solis ir apmēram 3 metri. Vēlāk Benkers paplašināja šo modeli uz trīsdimensionālu kubu sistēmu ar vertikālām un horizontālām enerģijas plaknēm.

Ilgstoša uzturēšanās šo režģu krustpunktos – īpaši miega vai darba laikā var veicināt autonomās nervu sistēmas ieiešanu simpātiskā „stresa” stāvoklī, samazinot organisma atjaunošanās spējas, kā to norādījuši pētnieki Dr. Nīpers un Gustavs fon Pōls. 

Mākslīgie elektromagnētiskie lauki (EML) mūsdienās var pastiprināt šo disonansi.

Bieži novērotās enerģētiskās sekas:

·       Paaugstināta trauksme, bioelektriskā nelīdzsvarotība un miega traucējumi (1)
·       Izmaiņas imūnsistēmas un sirds‑asinsvadu ritmā (2)
·       Samazināta organisma noturība un sistēmiska izsīkuma uzkrāšanās (3)

Bioģeometrijas harmoniskā pieeja ģeopātiskajam stresam

Bioģeometrija nevis bloķē, bet modulē  ģeopātisko stresu. Ar kalibrētu ģeometrisku instrumentu palīdzību tā ievieš centrējošu enerģijas kvalitāti BG3, kas atjauno  līdzsvaru vietās, kur Zemes režģi ir traucēti, pārvēršot šo disharmoniju enerģētiskā līdzsvarā.
Harmonizētā telpa veicina stiprina cilvēka vitalitāti visos līmeņos – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un garīgajā.

Bioģeometrija aicina nevis bēgt vai pretoties, bet uzskaņoties ar Zemes inteliģenci.

Ūdens un uguns āderes Baltu kultūrā

Lai gan Baltu kultūrā nebija zināšanas par Hartmana vai Karija režģiem, senču izpratne par neredzamām Zemes dzīvības plūsmām bija dziļa un intuitīvi attīstīta. Šīs līnijas un to krustpunkti tika uztverti kā vietas, kur notiek īpaša mijiedarbība starp Zemes spēkiem un cilvēka lauku.

Ūdens āderes
Pazemes ūdens plūsmas jeb “āderes” tika uztvertas kā dzīvības nesējas - gan fiziskā, gan smalkā līmenī. Tās bieži vietās sakrita ar dabiskajiem avotiem, ko godināja kā dziedinošas svētvietas.Ūdens klātbūtne netika uzskatīta tikai par materiālu resursu, bet arī par enerģētisku struktūru, kas atbalsta līdzsvaru un atjaunošanos.
Svētavoti un pazemes ūdens punkti tika apzināti iekļauti mājas teritorijā vai tās tuvumā, tomēr tajās neiekārtoja guļvietas  vai  tajās ilgstoši neuzturējās.  

Uguns spēks un uguns āderes.
Baltu mitoloģijā uguns nebija tikai elements - tā bija dzīvības sirds un garīgās sakrālās kārtības centrs. Uguns māte tika godāta kā mājas aizbildne un sargātāja. Uguns pavards atradās mājas centrā, un tā vieta tika saskaņota ar zemes enerģijām, ko mūsdienās varētu dēvēt par uguns āderu krustpunktiem.
Šī centrālā uguns vieta kalpoja ne tikai fiziskai siltuma radīšanai, bet arī kā telpas enerģētiskais centrs - vieta, kur savienojas zemes spēks, cilvēka apziņa un visas kopienas lauks. Tā bija ikdienas rituālu, klusuma un saiknes vieta.

Spēka vietas un spēka līnijas:

kā šie spēki ietekmē cilvēku, un kāpēc senatnē cilvēki tos centās izmantot?

Spēka vietas

Enerģētiskie centri jeb spēka vietas ir virpuļlauki, kas veidojas, kad Hartmanna un Curry Zemes enerģijas režģi (vairāk par tiem augstāk) veido enerģijas struktūru, kuru papildina noteiktos leņķos krustojošas pazemes ūdens straumes – t.s. ūdens āderes – pastiprinot šo ietekmi.

Šie virpuļi var radīt vai nu disonējošus, vai harmoniskus rezonanses laukus - atkarībā no to enerģētiskās polaritātes.

Senatnē cilvēki bieži novēroja, ka dzīvnieki izvairās no disonējošiem virpuļiem, savukārt sakrālā arhitektūra tika būvēta saskaņā ar rezonējošām spēka vietām.

(Te jāatzīmē, ka disonējošas zonas var darboties kā portāli transformācijai, ja tiek pareizi saprastas).

Harmoniskās spēka vietas tika godinātas, jo tās palīdzēja atjaunot līdzsvaru, vitalitāti un padziļināt garīgo saikni, kļūstot par kopienas garīgās un sabiedriskās dzīves centriem. Bioģeometrijā šo harmonizējošo klātbūtni apzīmē kā BG3 enerģētisko kvalitāti - centrējošu rezonansi, kas dabiski sastopama sakrālās spēka vietās pasaulē.

Spēka līnijas un spēka vietu izmantošana

Spēka līnijas (angļu valodā: ley lines) ir enerģētiski ceļi, kas savieno šīs spēka vietas uz Zemes, līdzīgi kā meridiāni saista akupunktūras punktus cilvēka ķermenī. Kopā spēka vietas un spēka līnijas veido planetāru režģi - smalku enerģētisku arhitektūru, kas uztur dzīvības enerģiju un planētas koherenci.

Šīs zināšanas bija pamatvērtība visās cilvēces kultūrās, tostarp arī baltu tautām. Akmens apļi, dolmeni un piramīdas tika apzināti veidoti uz enerģētiski nozīmīgām vietām.

Tādas civilizācijas kā Senā Ēģipte, Grieķija un Romas Impērija, kā arī vēlākas pilsētas, tostarp Parīze, Kaira, Londona un Vašingtona D.C., tika plānotas, ņemot vērā labvēlīgās spēka vietas. Sakrāli pieminekļi, tempļi un pat valdības ēkas tika uzceltas šādos krustpunktos, ielas plānotas pa spēka līnijām, lai pastiprinātu dzīvības enerģijas klātbūtni, veicinātu pilsētu un kopienu uzplaukumu, kā arī stiprinātu saikni ar Zemes harmonizējošajām un Universālajām enerģijām.

Pētījumi, ko veikuši Blanša Merca un Metlers, atklāja, ka daudzas sakrālās arhitektūras struktūras - sienas, kolonnas, kupoli - bija precīzi orientētas, lai rezonētu ar Zemes dabiskajām frekvencēm. Šie arhitektoniskie risinājumi nebija tikai simboliski, bet arī funkcionāli, nodrošinot kolektīvo koherenci caur harmonisku dizainu.

Atjaunojot saikni ar šīm rezonējošajām vietām un principiem, mūsdienu civilizācija var sākt atjaunot sakrālo dialogu starp cilvēka apziņu un Zemes enerģētisko inteliģenci.

Atsauces:

1.  https://academicjournals.org/journal/JETR/article-full-text-pdf/03EAB4A12708 
2.  https://www.researchgate.net/publication/268375416_Effect_of_geopathic_stress_on_human_heart_rate_and_blood_pressure
3.  https://www.drgeo.life/professional-researches/